Nu jau desmit gadus strādāju Zviedrijā. Ticiet man, esmu tā pārgurusi, ka visu laiku to vien daru, kā sapņoju par atgriešanos Latvijā. Taču mani bērni diemžēl negrib saprast, cik man ir smagi.
Tieši viņu dēļ devos strādāt uz ārzemēm. Sūtīju viņiem gandrīz visu naudu, ko nopelnīju. Nesen devu mājienu, ka vēlētos uzteikt darbu un beidzot atgriezties dzimtenē. Bet bērnu atbildē saklausīju tikai neapmierinātību.
Es nenonācu Zviedrijā aiz labas dzīves. Aizbraucu, lai bērni varētu dzīvot normālu dzīvi. Tāpat kā jebkura māte, es gribēju viņiem sniegt labāko. Pēc vīra negaidītās aiziešanas mūžībā paliku viena ar diviem dēliem, kuri vēl mācījās skolā.
Sākumā tiku galā, bet drīz vien izdevumi sāka krāties. Vajadzēja sapelnīt naudu dēlu kāzām. Kad mājā parādījās divas vedeklas, kļuva grūti. Mans vecākais dēls par mani apžēlojās un devās dzīvot pie sievas vecākiem, taču arī tur viņam neklājās viegli – pieci cilvēki divās istabās.
50-gadnieks no Sabiles atklāj, kādām sievietēm nav izredžu ar viņu doties uz otro randiņu
Jaunākā dēla sieva nemitīgi sūdzējās par dzīvokļa stāvokli: viņa teica, ka drīz piedzims bērni, bet remonts esot jāveic pirms viņu nākšanas pasaulē.Bet kur ņemt naudu? Tad bērni man ierosināja aizbraukt peļņā uz Zviedriju. Viņi solīja, ka caur paziņām dabūs man tur darbu. Es ilgi nedomāju – nebija izvēles.
Sākumā plānoju svešzemē palikt 2-3 gadus, bet viss ievilkās. Tagad esmu tur jau desmit gadus. Jo vairāk naudas sūtīju, jo vairāk pieauga bērnu prasības. Zviedrijā es aprūpēju vecu kundzīti un gandrīz visu algu atdevu savām atvasēm, atstājot sev tikai pārtikai.
[ays_quiz id=”9″]
Vecākais dēls beidzot nopirka dzīvokli, tiesa, uz kredīta. Es viņam palīdzu veikt ikmēneša maksājumus bankai. Jaunākais dēls par manu naudu izremontēja savu mājokli. Es darīju visu iespējamo, lai maniem bērniem nekā netrūktu.
Man nesen bija dzimšanas diena – desmitā, kuru nosvinēju Zviedrijā. Bērni zvanīja un apsveica. Sarunā minēju, ka vēlos atgriezties mājās. Reakcija bija tālu no priecīgas…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
